Skip to main content

Jaunumi

JĀŅI. MĀKSLAS DIENAS

Jā, cik tad nu vairs tālu līdz Jāņiem! Šis dīvainais laiks ir ievilcies un Talsu mākslinieku Mākslas dienu izstāde, kura jau iekārtota gandrīz vai no aprīļa vidus, sākot ar 4. jūniju nu ir reāli apskatāma – līdz 27. jūnijam. Mēs, muzejnieki, tik ļoti gaidījām šo brīdi! Tie, kuri, aiz maskām aizslēpušies, tomēr kaut kādā veidā ir ietikuši […]


Jā, cik tad nu vairs tālu līdz Jāņiem! Šis dīvainais laiks ir ievilcies un Talsu mākslinieku Mākslas dienu izstāde, kura jau iekārtota gandrīz vai no aprīļa vidus, sākot ar 4. jūniju nu ir reāli apskatāma – līdz 27. jūnijam. Mēs, muzejnieki, tik ļoti gaidījām šo brīdi!

Tie, kuri, aiz maskām aizslēpušies, tomēr kaut kādā veidā ir ietikuši muzejā, ir secinājuši, ka šī gada Mākslas dienu izstādes kopnoskaņa gribēti vai negribēti ir izdevusies padrūmāka. Domāju, ka tā tomēr ir nejaušība vai arī eksponēšanas vaina. Un tomēr – tā nu tas viss ir “salīmējies” un, iespējams, ka tiešām, arī gleznojot vai zīmējot, šis sērgas laiks ir kaut kādā mērā reproducējies vai atbalsojies mākslas darbos. Ekspozīcijas izmēros vislielākās gleznas, kuras autors ir Zigurds Poļikovs (“Būdas”) gandrīz visu virsmas daļu tik tiešām klāj padrūms (bet smalki ieklāts!) pelēkais tonis, kurš, nenoliedzami, var uzdot toni visai telpai, neskatoties pat uz Andra Vītola, kā vienmēr optimistiskās glezniecības “Rīta pastaiga” kopā ar objektu meistara Māra M. Gaiļa asprātīgajiem “Operas putekļiem”, tiešu pretnostatījumu. Dainis Kārkluvalks savā fotogrāfiju triptihā “Pandēmija” I-III, jāatzīst, arī ir visai tiešs: tur redzam pa pusei abstraktu, drūmu un tumšu faktūru mūri ar nelielu gaismas plankumu tuneļa galā kā mazas cerības iespējamību ar jautājumu: vai mēs no tā visa izkļūsim? Un Guntas Kalseres “neiespējamo salūtu” bilde?  Nav jau iemesla skaļi salutēt, lai cik tas skaisti izskatītos. Skatītājs ar labu iztēli un “fīlingu” no izstādītās mākslas var droši vilkt paralēles ar šo situāciju un laiku, kādā dzīvojam.

Taču izstāde sajūtu līdzsvaram var sagādāt arī pietiekoši daudz prieka un pārsteigumu. Protams, ka pirmais ir Elmārs Orniņš! Viņu nemaz vairs nevar saukt par to pirmspandēmijas laika iesācēju, kāds bija viņš 2018. gadā. Aizrautīgi meties glezniecībā un īsā laikā panācis vērā ņemamu progresu un izteiksmes brīvību, pavisam veikli glezno ar špahteli un labi jauc krāsas, labi redz, nebaidās riskēt. Lūk, īsā laikā Krūmu grupai radies jauns kadrs! Šoreiz iepriecina arī vairāku Andra Vikaiņa (arī paša Andra) ceturtdienas gleznotāju grupas sniegums – gan Lindas Kļaviņas violeti perfektais reālisms (“Roze”), gan Ainas Goldgrēberes izšķiršanās laba naivisma virzienā ( būs līdzbiedre Modrim  Sapunam ), gan Sigitas Šternbergas pārdomātā, kā jau Tukuma mākslas skolas pasniedzējas, pievēršanās konceptuālajam reālismam, arī Ivetas Vītolas košais Itālijas pārsteigums. Kā vienmēr, izstādes koplīmeni nodrošina stabili un vienmērīgi profesionāli strādājošo autoru loks: Ojārs Feldbergs, Andris Biezbārdis, Dagne Ventiņa, Ance Gricmane, Uldis Balga, Inese Mīlberga, Ildze Ose, Katrīna Vīnerte, Baiba Kalna, Armands Zēfelds,  arī Ingemārs Dzelme nu jau ierasti iepriecina skatītāju ar kādu ironiskas ievirzes sacerējumu vai objektu. Šoreiz tas ir pseido kapa piemineklis “Leninam 151” (bez mīkstinājuma zīmes!).  Pirmo reizi mūsu izstādi kuplina no mūsu puses nākušais jaunais tēlnieks, bet jau Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļas pasniedzējs Kristaps Andersons (1990) ar romantisku darbu muzeja pagalmā “Bize”. Muzeja Izstāžu zālē skatītājus jau sen gaida arī otra izstāde – “Divi Andri. Divi Vītoli” (tā būs apskatāma līdz 4. jūlijam). Mūsējais, Talsu gleznotājs Andris Vītols vienojies kopīgā izstādē ar otru Andri Vītolu – arhitektu, RTU docentu. Muzeja facebook lapā izsakās arī citi Andri Vītoli, jo šī vārda un uzvārda īpašnieku Latvijā laikam tiešām ir daudz. Šajā notikumā šī gada Žaņa Sūniņa prēmijas laureāts Talsu Andris Vītols ar šo jaunāko darbu izstādi atzīmē savu 70. dzimšanas dienu (tā būs 16. septembrī). Gleznotāja personālizstādes vienmēr ir bijušas varbūt pat pārspīlēti bagātas ar mažoriem un dinamiskiem spēles elementiem glezniecībā, šķiet, viņš vienmēr riskē un iet uz kaut ko nezināmu vai līdz galam neizprātotu – var trāpīt un var netrāpīt. Andra jaunākie darbi apliecina viņa nezūdošo gleznotgribu un izturību, vēlmi būt labā radošā formā – par spīti nopietnajām veselības ķibelēm, kas viņu piemeklējušas pēdējos gados.

Arhitekts Andris Vītols (nosvinējis savu 77. dzimšanas dienu) arī rāda savu pēdējo gadu veikumu Rīgas apkārtnes privātmāju projektu realizācijā. Tās ir izsvērtas un atturīgi elegantas mājas, kuras labi iekomponētas ainavā, gan ārtelpu, gan iekštelpu apdarē bieži izmantojot koku, būvapjomu lielumi ir funkcionāli pārdomāti, bez ārišķībām. Īsta ziemeļzemju arhitektūra un dizains.

Kā ierasts, ir iecerēts arī Mākslas dienu rituālsaiets muzeja pagalmā 19. jūnijā plkst. 14:00. Cerams, ka visi, kas to apmeklēs, būs jau piedzīvojuši vakcināciju vai izslimojuši šo vīrusslimību. Vadoties pēc pēdējiem valdības norādījumiem, būs jāuzrāda COVID-19 sertifikāts. Varēsim skatīt izstādes, satikties ar māksliniekiem, klausīties uzrunas un arī koncertu: uzstāsies grupa “Rahu the Fool”.

Guna Millersone,

Talsu novada muzeja galvenā speciāliste mākslas jautājumos

Titulattēls: Kristaps Andersons, “Bize”.

Foto: Sandis Priede