Kad pirms diviem gadiem sākām, kā tajā brīdī likās, aktīvos veloizbraucienus, biju iedomājies, ka vajadzētu aizbraukt arī no Rīgas līdz Kolkai. Saprotot, ka tas ir apmēram 170 kilometru, tobrīd ideju atlikām, bet tagad, kad droši varam dienā nomīt arī pa 120 un vairāk kilometriem, attālums līdz Kolkai vairs neliekas nekas ļoti dižs. Ja kādreiz ir bijusi kāda apņemšanās, to noteikti vajag īstenot. Velobraucienu pieveicām mēs divatā ar 14 gadus jauno Kārli, kurš pērn divās nedēļās kopā ar mani nomina arī 1600 kilometru līdz Odesai Ukrainā. Pie reizes tūri Rīga–Kolka varu ieteikt kā fantastisku vecāku un bērnu kopāaugšanas braucienu, jo pat pēc divām dienām uz divriteņa bērni mēdz ļoti pieaugt. Ir pārbaudīts!

Līdz sākumpunktam – autobusā

Lai gan loģiski liktos braukt no Rīgas uz Kolku, izvēlamies mīties pretējā virzienā, jo nav paredzēts speciāli kādam braukt ar auto, lai mūs no galapunkta evakuētu, savukārt sabiedriskais transports svētdienu pēcpusdienās no Kolkas nekursē. Atradām, ka ir viens autobuss no Rīgas uz Kolku sestdienas rītā, bet, lai nebūtu pārsteigumu, pāris dienas pirms tam piezvanīju un pieteicu, ka būs arī divi velosipēdi. Mani, maigi sakot, pasūtīja – Hansalines divriteņus principā nekad nevedot, jo tas neesot viņu pienākums. Pēc Autotransporta direkcijas iejaukšanās mums tomēr atļāva ielikt velosipēdus autobusā. Ja kāds plāno atkārtot šo maršrutu, labāk pašiem laikus piezvanīt, jo tā vienkārši ar saviem braucamrīkiem varat autobusā arī netikt.

Tā nu paagrā lietainā sestdienas rītā ap astoņiem kaut kā iemokām velosipēdus autobusa bagāžas nodalījumā un pēc četrām stundām, apstājoties katrā pieturā, esam tikuši līdz Kolkai. Izkāpjot galamērķī no autobusa, nedaudz joprojām smidzina. Ieslēdzam viedpulksteņus un ļoti labā noskaņojumā aizminam līdz Kolkas ragam – vajag taču atzīmēties! Gar pašu jūras krastu gan nebrauksim – principā tas arī gandrīz nav iespējams, spēki beigsies ļoti ātri. Autostāvlaukumā pilns ar vācu un somu tūristiem, arī pa kādam velobraucējam.

Pirms turpināt nolemjam iestiprināties. Te starp priedēm ieslēpusies ļoti fifīga ēšanas vieta Divjūriņas. Mēs it kā gribam vieglas brokastis, bet tiekam pie kārtīgām latviskām porcijām, ar kurām varētu pietikt līdz vakaram. Kārlis smejas, ka velobraukšana vispār skaitās sporta veids, kurā ēd visvairāk un neskatās, ko. Ja esat Kolkas pusē arī bez velosipēdiem, šī noteikti būs īstā vieta, kur pilnīgā dabas ielokā iesākt dienu vai ieturēt maltīti pēc garas pastaigas. Kvalitāte – kā ļoti labā restorānā!

Lecam uz riteņiem un pēc pāris minūtēm esam pašā Kolkā. Šoreiz nebraucam pa galveno ielu, bet izdomājam pieripināt pie jūras, kur esot neparasts moliņš. Viss jau labi, bet kaut kur ne tā nogriežam un līdz jūrai netiekam – priekšā rūpnīca. Toties atpakaļceļā uz lielo ceļu pamanām nelielu katoļu baznīcu, ko iepriekš nekad nebijām ievērojuši.

Kopumā šis maršruts līdz Rīgai tehniski ir ļoti viegli braucams, pacēlumu nav vispār, tiešām lēzens ripojums. Kad nestājamies malā kaut ko apskatīt, turam tempu ap 20 km/h. Bet, protams, mums vajag katrā stūrī kaut ko apskatīt. Tā, piemēram, pirms pašas Kolkas ir Zēņu dīķis, kuram pāri ir fotogēnisks tiltiņš, vēl pēc pāris kilometriem – Ēvažu stāvkrasts. Velosipēdu priekšrocība ir tā, ka varam piebraukt pie paša stāvkrasta un dabūt to īsto «woooow!» izsaucienu. Ir iespaidīgi. Lejā gan neejam, kaut arī no jūras puses izskatoties vēl varenāk. Kopā ar mums šurp atminušās trīs dāmas, kuras uz nedaudz tālāko Melnsilu ripošot pa meža celiņiem. Mēs atgriežamies uz ceļa, vēl pusstunda, un esam pie Baltās kāpas, tepat arī Ģipka. Šeit noteikti iesakām aizbraukt līdz baznīcai ar tās neparasto kapsētu. Un, protams, arī jūras puse – šeit reti ir daudz cilvēku, bet paēst, laikus piesakot, varat pie īstās latvju saimnieces Ieviņas viņas mājās. Viņa arī izguldina un visādi citādi apčubina.

Roja un Kaltene

Pagaidām viss ir viegli, un vēl pēc nepilnas stundas esam pie Rojas zīmes. Roja jau ir tāds kārtīgs miestiņš ar visu, ko vien vajag – pat savu būvniecības veikalu, elektrotehnikas veikalu un ko tik vēl ne. Šeit arī ir tā modernā estrāde, kur notiek lielie koncerti. Minamies pāri Rojas upei, no kuras paveras skats uz ostu, jahtām un kuteriem. No Rojas uz Roņu salu arī kursē jahta Palsa. Šeit, pašā krastā, atrodas gan viesnīca, gan restorāns, gan ēdnīca ar nosaukumu Mare. Lielākais prieks, ka pa vidu visam šiverē arī saimniece Sarma, kura paspēj aprunāties ar ikvienu. Tā kā nesen jau esam ēduši, šoreiz izvēlamies ēdnīcas piedāvājumu un čalojošu un ļoti jautru pensionāru bariņā paēdam ar lielisku skatu uz ostu. Izrādās, Sarmai ir arī naktsmītne – hostelis pie Rojas tirgus. Drīzāk jāteic, ka tirgus teritorijā, vienā mājā ar VUGD posteni. Ir arī namiņi tuvāk jūrai, kā arī, kā mēs tās nosaucam, raganu mājiņas otrā stūrī. Protams – ar skatu uz jūru!

Vakara saldajam ēdienam iebraucam leģendārajā Ķipītī pēc leģendārās meduskūkas, kuras atkal tur nav, toties dabūjam biezpienmaizi. Šis veikals ir kārtīgs lielveikals no tiem laikiem, kad ciema bodēs varēja dabūt pilnīgi visu.

Nomīta apmēram puse no dienas plāna, spēka mums vēl daudz, tāpēc posmu līdz Mērsragam, kas ir mūsu šīsdienas galamērķis, pavadām, stājoties pie katra mums interesantā objekta. Vienīgais, ko izlaižam, ir mūsu bloga dzimšanas vieta – Kaltenes kalvas ar tās akmeņiem, toties jūras akmeņaino pludmali gan apskatām. Vēlāk saprotam, ka esam izlaiduši Kaltenes klubu, kurā iekārtots jūrniecības muzejs, bet vismaz līdz slavenajai Lieldienu salai aizbraucam. Nedaudz žēl, ka nepaspējam uz Div’ ziv’ foreļu audzētavu, kur plānos bija nopirkt kādu svaigu zivtiņu vakariņām.

Pie Mērsraga «francūzietes»

Pēc Kaltenes ieslēdzas turbo režīms, un līdz Mērsragam burtiski aizlidojam. Mērsragā uzreiz rullējam virzienā uz bāku jeb, kā vietējie saka, uz «francūzieti», jo tā ir būvēta Eifeļa rūpnīcā. Gandrīz pie bākas pašā jūras krastā ir kempings Saule, kurā ir gan telšu vietas, gan vienkāršāki namiņi, gan nedaudz glaunāki, pat ar džakuzi, tāpat lielāka svinību ēka. Mums ierāda, zem kura ceriņu krūma labāk iekārtoties, lai no rīta uzreiz necepinātu saule. Esam nominuši tieši 70 kilometru. Priekš mums pamaz, bet ar pārliecību varam teikt, ka šāda distance pieveicama ikvienam bez īpašām pūlēm.

Noliekam mantas, telti būvēsim vēlāk, un klāt ir vietējā TIC vadītāja Lelde un čalis busiņā ar uzlīmi Sbalance – Gatis. Iekša busā – vairāki segveji, jo te tiek piedāvātas šādas tūres: iesākumā gar jūras krastu uz līdzsvara dēļa, pēc tam jau braukšana notiekot pa meža ceļiem. Visi esot sajūsmā. Mēs gan tiekam pie citas iespējas. Braucam uz ostu, kur pavisam drīz Gatis piedāvās to, kas Latvijā ir mazāk populārs, proti, ikviens varēs noīrēt mazjaudas kuterīti un izbraukt Mērsraga kanālu. Kamēr kuterīši vēl ceļā, mēs tiekam iesēdināti nelielā laiviņā ar elektromotoru un laižamies pa kanālu, kas savieno jūru ar Engures ezeru un pirms pusotra gadsimta ir izrakts ar rokām. Mūsu lielais prieks un pārsteigums ir patiešām daudzie jaunie makšķernieki, starp kuriem slavenākais ir Janka – viņam ir savs Tiktok konts ar desmitiem tūkstošu skatījumu, un viņš mēdzot pie kanāla ar makšķeri pavadīt pa padsmit stundām dienā. Vēl vairākas citas kompānijas peldas, te kopumā esot 11 peldvietu. Apkārt kanālam ir izveidota Mērsraga leģendu taka. Piestājam pie iekārta tiltiņa, blakus bijusi terpentīna rūpnīca. Pēc tam pabraucam vēl nedaudz uz priekšu un griežam riņķī. Vairāk nekā stunda paskrējusi nemanot.

Lai gan pa dienu ēsts daudz, tomēr savs laiks arī vakariņām. Kamēr Rojā un Engurē ir pilns ar ēšanas vietām, Mērsragā ir tikai Vētrasputns, kurā mūs uzņem gādīgi un gardi. Neplānoti aizrunājamies, baudām vakaru, arī negaidītu lietusgāzi, kuras laikā atceramies, ka visas mūsu mantas kempingā vienkārši ir noliktas pļavā… Neko darīt.

Plānā vēl viena pieturvieta – saulei grimstot jūrā, jāuzkāpj bākā. Šāda iespēja ir ma-
ģiska, un mums ir paveicies ar laiku – tikko nogāzis lietus, viss vēl īpaši smaržo, pat varavīksne vēl nav pavisam pazudusi. Izskaitām pakāpienus un esam augšā. Neviens visdārgākais fotoaparāts nenodos to skatu un sajūtu!

Taču laiks turpina ritēt, un mums jādodas beidzot uzbūvēt telti, iedzert pa tējai ar Ķipīša biezpienmaizi un likties uz auss.

Zivis un ciemi

Miegs ir tik lielisks, ka no rīta knapi spējam izvilkt sevi no telts uz dušām. Šodien plāns ir tikt līdz Jūrmalai, kopumā nominot atkal 70 kilometru, un tad ielēkt vilcienā, jo vakarā mājās darāmas vēl pāris lietas. Mums sarunātas brokastis un pietura pie vēl vienas īstās latvju saimnieces Ivetas Celkartes viņas Dieniņās. Kad jūtu, ka kavēsim, rakstu viņai ziņu, uz ko saņemam atbildi: «Būsiet, kad būsiet!» Tieši tik vienkārši.

Sapakojam mantas un sākam braukt. Ir agrs rīts, bet mazie makšķernieki jau skraida ap kanālu. Mēs uzņemam tempu un pēc pusstundas esam vispirms jau Tukuma novada Bērzciemā, otrkārt – pie slavenā uzraksta Zivis, nāciet sētā!, kur ar savu īpašo humoru un pamatīgo viesmīlību saimnieko Iveta ar ģimeni, gan kūpinot zivis, gan tās marinējot un gatavojot visādos citādos veidos. To visu var arī nopirkt, var pieteikties īpašai gastroizklaides programmai, tāpat tiek piedāvāta ēdināšana brīvdienās – ar Michelin veida ēdienkarti. Bet, ja esat vismaz uz pusi tikpat runīgs kā saimniece, tad varat pamatīgi aizkavēties, jo gribēsies runāt un runāt, un vēl nedaudz runāt…

Nākamais mūsu pieturpunkts – Engure. Šeit sajūta kā tādā Brīvības ielā sastrēgumstundā. Visās malās salikti auto, pilns ar cilvēkiem, pat dievkalpojums ir plaši apmeklēts, pie Kukul’ ceptuves vispār rinda no ielas vidus! Ar Kārli izbraucam gar Zušuciema parku, apskatām zvejniecības muzeju, kā arī vienkārši ilgāku laiku pavērojam ostu un jahtas. Engure noteikti piemērota tiem, kuriem patīk Vidusjūras ciematu noskaņa; miera lūkotājiem ieteikums pabraukt nedaudz tālāk.

Šodien arī pienāk kārta izbraucienam pa meža ceļu, ko īstenojam no Ķesterciema līdz Plieņciemam. Varbūt nav tā labākā ideja, jo diezgan daudz sanāk mīties pa smiltīm un tas prasa īpašas prasmes, bet savu dažādības devu esam noķēruši. Mums Plieņciema Baltā kāpa vienmēr ir bijusi klusuma paradīze, tomēr šodien arī te ir pilns ar cilvēkiem. Ātrā piknikā uzsildām zupiņu, apēdam Dieniņās pirkto žāvēto samu un pēdējo kūkas gabaliņu un dodamies tālāk.

Posms cauri Apšuciemam, Lāčupītei, Klapkalnciemam un tad jau arī visiem pārējiem ciemiem ir nedaudz saspringts, jo tā vien liekas, ka uz šejieni ir atbraukuši visi. Ir pirmā īsti siltā vasaras diena, tāpēc auto ir salikti šosejas malā kilometru garumā un braukšana ir ļoti interesanta. Mēs, protams, piestājam vēl pie Ragaciema seduma, pirms tam kādā pagalmiņā atkal nopērkam kūpinātas zivis.

Nonākot līdz Jūrmalas zīmei, mums ar Kārli jau liekas, ka tomēr nebūs pareizi spiesties ar velosipēdiem vilcienā, tāpēc aizminamies līdz pašām mājām. Šodien tie ir 92 kilometri, kopā divās dienās – 162. Ja vien būtu labāk organizēts sabiedriskais transports, šis Kolkas–Rīgas velomaršruts varētu kļūt par jauno Latvijas maršrutu pērli! 

Kas mēs esam

Četri ceļo gardi ir ģimenes piedzīvojumu blogs. Mēs – Jānis, Dita, Kārlis un Dārta – ceļojam gan tepat Latvijā un Baltijā, gan pa Eiropu.

Braucam bez milzu plānošanas, nekad neuztveram ceļošanu ar bērniem par traucēkli un visu dzīvi uzlūkojam gardi – kā piedzīvojumu.

Publicēts: Diena.lv, 18.06.2026.