Milzukalns un Sapņu ezers

Talsu paugurainē ir astoņi valsts aizsargājamie arheoloģiskie kultūras pieminekļi, tai skaitā arī Milzukalns. Pilskalns atrodas Laucienes pagasta rietumu daļā, mežu masīvā, celiņa, kas no Talsu – Nurmuižas vecā lielceļa nogriežas uz Sapņu ezeru, labajā pusē, tikai nepilnu divu kilometru attālumā no Talsu pilskalna un senpilsētas. Pilskalns ierīkots ap 40 m augstas, garas un šauras kalnu kaupres vidusdaļā, kura pašlaik noaugusi ar biezu skuju koku mežu. No pārējā kalnāja pilskalns norobežots ar grāvjiem un vaļņiem plakuma austrumu un rietuma galos, turpretim stāvās ziemeļu un dienvidu nogāzes ir dabiskas. Plakums ir 55-60 m garš, 25 m plats. Rietumu pusē aiz vaļņa un grāvja atradusies priekšpils vieta, jo arī šeit, tāpat kā pilskalna plakumā ir konstatēts 0,2-0,5 m biezs kultūrslānis.

19.gs. sešdesmito gadu beigās labākais tā laika Kurzemes pilskalnu pazinējs A.Bīlenšteins apmeklējis arī Milz kalnu, taču uzskatījis, ka minētā senvieta nav uzlūkojama par pilskalnu, bet gan kalns izmantots kā nocietinājums zviedru laikā. To par īstu pilskalnu nav uzskatījusi arī E.Brastiņa vadītā Kurzemes pilskalnu reģistrēšanas ekspedīcija 1922.gadā. Uz to, ka Milzukalns tomēr pieskaitāms patstāvīgi apdzīvotiem pilskalniem, 1939.gadā norādījis arheologs Ā.Karnups, kurš nodarbojies arī ar Talsu apkārtnes seno ceļu pētniecību un, starp citu, izteicis minējumu, ka senatnē satiksmes ceļi Milzukalnu savienojuši ne tikai ar Talsu pilskalnu, bet arī ar Kāravkalnu un Mežītes pilskalnu.

Sakarā ar to, ka Milzukalns pēc sava izveidojuma nav raksturīgs vēlā dzelzs laikmeta kuršu pilskalniem, arheologs E.Šturms 1937.gadā izteicis minējumu, ka šo nocietinājumu ierīkojuši lībieši pēc tam, kad no Talsu pilskalna tos padzinuši kurši. Apstiprinājumu vai noliegumu šai hipotēzei var dot tikai arheoloģiskie izrakumi, taču tie Milzu kalnā nav izdarīti. Milzu kalna galā pieejama piknika vieta.