Sabiles pilskalns

Sabiles pilskalns izveidots Abavas senlejas labajā krastā, ļoti izdevīgā vietā, augstienes stūrī, kurš no trim pusēm dabiski aizsargāts, bet no dabas neaizsargātākajā pusē tā aizsardzībai izrakts grāvis un uzmests valnis. Spriežot pēc pilskalnā iegūtajiem atradumiem (ripas un atsevišķas bezripas trauku lauskas, cilindriska piekaramā atslēga, dzelzs izkapts, bronzas važiņu sadalītājs u.c.), tas bijis apdzīvots no 10.gs līdz 13.gs. beigām. Pilskalns nešaubīgi ir saistāms ar 1253.gadā kuršu zemju dalīšanas dokumentā minēto vietvārdu “Zabele”.

Senpilsētā atsegti vairāki desmiti celtņu, krāšņu un pavardu vietu, deviņas saimniecības bedres. Iegūtas vairāk nekā 1200 senlietas, kuras liecina par seno sabilnieku nodarbošanos – dažādām amatniecības nozarēm, tirdzniecību, lauksaimniecību – gan sadzīvi, gan arī cīņām ar dažādiem iebrucējiem. Etniskā ziņā Sabiles senpilsētu tās apdzīvotības pirmajā periodā apdzīvojuši Baltijas somi – lībieši, taču vērojamas arī atsevišķas pārkuršotiem lībiešiem raksturīgas senlietas, bet apdzīvotības otrajā periodā jau dominē senajiem kuršiem raksturīgi atradumi.

Jau 1868.gadā laikrakstā “Latviešu Avīzes” publicēta teika par Sabiles pilskalnu. Šeit esot dzīvojusi princese, kas solījusies precēt tikai to, kas uzjās šajā kalnā. Kāds apņēmies to izdarīt, taču lūdzis, lai zirgam vispirs atļaujot apskatīt pils zāles. Kad zirgs tur ievests, tas izspļāvis sēru un uguni, un pils kopā ar princesi sadegusi. No palikušās naudas esot uzcelta pirmā Sabiles baznīca.